03 Jūl 9.a klases izlaidums

Labdien, absolventi, skolotāji, vecāki!

Mans pirmais lielais paldies ir maniem kolēģiem jeb Jūsu skolotājiem. Esmu īpaši pateicīgs ikvienam, kurš ar savām metodēm, laiku un zināšanām palīdzēja daudzu gadu garumā katram, kurš stāv uz šīs skatuves. Es redzēju un zinu, cik tas ir smagi un grūti – likt viņam tikt uz priekšu un kāpt pa kāpnēm, vai kā es saku – rakt savu tranšeju, ar Jūsu palīdzību, jo viens viņš to nevar izdarīt, tieši šajā vecumā. Paldies Jums.

Otrs paldies, protams, vecākiem, kuri man kā klases audzinātājam ļāva strādāt un neuzdeva jautājumu jūru, kāpēc ir tā un nav citādāk. Jūs bijāt kā laukuma tiesneši, kuri ir un tiesā spēli, bet nav pamanāmi, un tie ir paši labākie spēļu tiesneši, jo viņus nepamana, bet spēle notiek. Bet pamana tikai tad, kad spēle sākās un beidzās. Tie ir labākie tiesneši, kādus spēlētāji var iedomāties, tie esat Jūs.

Mans un viņu stāsts sākās aptuveni pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem. Bija, manuprāt, septītās klases aprīļa beigas, un skolotāja Pārsla zvana un jautā par šo brīnišķīgo piedāvājumu – audzināt klasi, šo klasi… Kā jau redzat, es piekritu, jo domāju, kas tad tur būs… Un jautrība varēja sākties… Par viņiem nekas labs netika teikts, tā nebija jaukākā klase skolā, bet izaicinošākā gan. Kaitinoši, un katrs par sevi – vai man to vajag? Nezinu… bet var mēģināt… un tā tas sākās, un tagad jau beidzās…

Īpaši gatavotas sarunas no manas puses nekad nav bijušas, es runāju par lietu, tās nāca pašas no sevis. Vienkārši darīju, kā uzskatīju par pareizu. Vai no tā visa, kas izdevās, vērtējiet Jūs. Vai bija grūti? Jā, bet izaicinoši. Man patīk visu salikt pa plauktiem, lai būtu viss saprotami un skaidri. Vai viņi bija tam gatavi? Noteikti nē. Viņi bija dažādi, katrs ar savu redzējumu un savu lietu kārtību. Es negribēju nevienu mainīt, bet rādīt piemēru, ceru, ka kāds kaut ko paņems turpmākajiem pakāpieniem savā dzīves ceļā. Raksturu dažādība – šādus vārdus varētu uzrakstīt uz šīs klases durvīm. Man kā skolotājam bija jādomā, kā pasniegt to, ko gribu pateikt, jo kādam no šiem taureņiem vienmēr būs ko bubināt zem deguna. Bet bija jau arī jaukie brīži – ekskursijas, sacensību tiesāšanas, saliedēšanās pasākumi, pārgājieni, klases vakari, kas man kā skolotājam tiešām silda sirdi, jo tad viņi ir pa īstam viņi, un nekas viņus neierobežo.

Man kā skolotājam un trenerim ļoti svarīgi ir ievērot tos bērnus, kuri šajā vecumā spēj redzēt divus vai pat vairāk gājienus uz priekšu. Tas var būt sadzīves situācijas, ekstrēmas situācijas, jebkura dzīves situācija, kur Tev liek domāt ārpus savas ikdienas, kur no Tevis prasa atbildību un uzņemšanos, un ticiet man, šajā klasē šādi bērni ir!

Esmu pateicīgs par šo piedzīvojumu, kas nebija viegls, novēlu katram atrast lietu, kas viņu aizrauj, un pēc katrām grūtībām, kuras nāk Tavā ceļā, piecelties un iet tālāk. Atceries savus skolotājus, atceries, no kurienes Tu nāc, ticu, ka tiksimies kādā no mūsu skolas salidojumiem, jo Mana skola Brocēnos Tevi vienmēr gaidīs! Paldies un gāžam tālāk!

9.a klases audzinātājs Niks Ozols